Tā kā ceļa stabiņi baltie, bez mitas
Mūsu dienu jūdzes un minūtes steidz.
Kā tu vari domāt, ka dodos pie citas,
Ja pie tevis bijis es neesmu ne reiz.
Taču man nav bail no šīs tikšanās dienas,
Ceļš pie tevis bija man grumbains un grūts..
Kāpēc man tev jāteic, ka nebij nevienas,
-Jā, es zinu acis, kas mīlē un lūdz.
Zinu karstas naktis, kas dvēseli saņem,
Debess zvaigznēm līdzi līdz rītausmai kvēl.
Tādas rokas zinu, kas mani var paņemt,
Bet, kas visu mūžu var paturēt - nē.
Slidens manā ceļā un dzīvē ir ledus,
Tikai plaukstas tiesa starp dzīvot un mirt.
Es pa ļoti slidenu ceļu tev vedu
To, kas vistrauslāks uz pasaules ir.
Tas, kas it nevienam, nekur vēl nav ticis,
To, ko atdot nevaru arī pats sev,
Kas to zin, kas bij viņš, bet viens man ir licis
To, nevienam neteiktu, pasacīt tev.
Pagājušās dienas kā negaisi klusi
Mums pār galvu aizejot draudīgi šņāks,
Bet no debess malas uz mūsējo pusi
Pirmā zaļā rītausmas strīpiņa nāks.…
Un es beidzu sapni par tavējo glāstu,
Ko es vedu tev - jau ir atvedis cits.
Pats es sev kā bērnībā pasaku stāstu,
Un, tu zini, ir vēl viens mūļkis, kas tic.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru